Dzeja

Pēc ilgiem laikiem atkal publicējos Delfi Esplanādē un nostaļģiski parakņājos pa vecām publikācijām. Sev par brīnumu atradu vienu 2003. gada dzejoli, par kura eksistenci biju jau aizmirsis. Likās gana labs, lai to ievietotu šajās dzejas mājās...

No tā visa secinu, ka ik pa laikam jāpameklē sevi internetā..:))

Es Tevi piesaucu, kad klīstu skumju miglā;
Kad nostaļģijas slāpes mani atkal māc;
Kad vižņiem pilna dzīves upe žiglā –
Es Tevi piesaucu un gaidu, kad Tu nāc

Es Tevi aizmirstu, kad saule miglu kliedē;
Kad nemīlētais, neiegūtais tālēs sauc;
Kad dzīve lutina un rētas dziedē –
Es Tevi aizmirstu, jo citas prātu jauc

Lasīt visu...

No rīta mūsu mīļā mammīte meitiņai saka: nekasies! Šodien tev dārziņā teātris: par Sprīdīti! Jāģērbjas smuki...

Soļojot uz darbu kaut kā aizķērās teiktais... un vēl TV komentētais par bezdarbu  Latvijā, par latvju bāleliņu gaitām ārpus tēvzemes... Kaut kā tā sanāca, ka sarakstījās dzejiņš:

vējā klusi šalko sils;
eglēs čiekuriņi zvana
saki, saki, vēja māt:
kur ir laimes zeme mana

es, kā Sprīdīts, eju, eju
laimes zemi meklēdams
pāri kalniem, pāri lejām
satikt viņu cerēdams

Lasi visu

Presē pazibēja ziņa:

25.februārī – apmēram trīs gadus pēc pirmā kadra uzņemšanas -, pirmizrādi beidzot piedzīvos Jāņa Vingra īsfilma “Pēdējais Lāčplēsis”, kura savulaik izraisījusi karstas diskusijas gan par iespējamu valsts tēla graušanu, gan iespējamu politisko cenzūru.

Atcerējos, ka pirms kāda laika, soļojot raitā solī uz darbu, arī man ienāca prātā labas atskaņas par Dr.Šņukura tēmu...

Redz kur zīle, ruk ruk ruk,
un vēl un vēl un vēl -
kaut ar esmu pieēdies,
tak, atstāt, ruk ruk, žēl
Gan jau kādam kūtsgalā,
ruk ruk, noderēs -
biedrus tak un radiņus
mīlam, ruk ruk, mēs

Lasīt tālāk

Aiz loga uz palodzes raiti spēlē jautrais bundzinieks, PAVASARIS! Ar pilienu vālītēm rada simfoniju martam, putnu dziesmu un slapju kāju mēnesim. Sirds ar paliek tramīga! Uz laukiem, uz laukiem... Garšas kārpiņas jau sajūt kļavu un bērzu sulas saldeno garšu. Vēl nav... Bet būs, būs... Braucot var redzēt, kā mainās krāsas mežmalās un aizaugušajās pļavās. Vēl pelēks viss. Bet vēl mazliet un brūnie toņi parādīs sevi visā savā krāšņumā... Pavasaris nāk!

Par to tad man ir jauns dzejolītis:

Sals no rītiem vaigos kož
un sniegi krīt un krīt;
pavasara saulīte
aiz mākoņiem jau spīd.
Putni, zaros sasēduši,
dzied kā kurš nu māk.
Pavasaris. Pavasaris.
Pavasaris nāk!

Lasīt visu

Iekrita acīs ikgadējā ziemas rallija "Sarma" reklāma. Atcerējos kā pirms gadiem pieciem, sešiem mans labs draugs ar iesauku Kandžas Janka, lai viņam vieglas smiltis - labs cilvēks bija, stāstīja, kā viņš ar vietējiem to ralliju gaidot bija pārsalis kā diegs un rezultātā saķēris i vēja triperi, i vēl ko citu, kas ar to aukstumu parasti nāk... Dzīvoja viņš Tirzas pusē, kaut kur meža vidū starp Gulbenes trasi un Galgausku. Netālu it kā pa ceļu vajadzējis tiem nelabajiem lidot. Gaidījuši, gaidījuši... un rezultātā toreiz pēc atstāstītā viņam uzrakstīju draudzīgu pamfletu. Tagad izvilku to dienas gaismā ...

Tirzas pusē, ceļa galā,
sniega laukā, ziemas salā,
džekiņš stāv ar lielu burku,
Annu, Ješku, Ilzi, Jurku...

Ne tos sals, ne vilki baida,
jo tie stāv un kaut ko gaida!
Lēnām kandžu iekšā sūc,
klausās: nerūc tur vai rūc!

Lasīt visu...