Neatkarīgajā Rīta Avīzē par 2006. gadu atradās viens foršs raksts, kurā rakstīts par cilvēku, kuram es varētu droši paklanīties līdz zemei. Mūžīgās vīru tēmas trešā daļa. Spirtotais...:)
Saprotu, ka ne visiem ir laiks un iespēja meklēt senus rakstus, tāpēc atļaušos pārpublicēt rakstu no NRA pilnībā. Tas ir tā vērts.
Un tad ir viens brīdis, kad apdugusi vasara uzsmaida rudenim. Šķiet, padebeša mākoņi grib nokāpt zemē, bet saulīte vēl neļauj. Lauku darbi piestājas, ir rāms bezvējš. Apkūlībās saimniece vāra biezu putru ar sviestu un dod to galdā ar brandvīnu un alu. Vienkop ir saime – ģimene, talcinieki, labi kaimiņi...
Vilis Kļaviņš piebilst, ka brandavīns nekādā gadījumā nav jauniešu dzēriens. Niknīgais – tā ir vīru daļa. Pēc krietni padarīta darba kočiņš nekait, ja vīrs kā miets un prāts kā siets. "Dzimtenīte... Kā nu kurš to sauc. Krievi – par samagonu. Tas ir pašbrūvēts grādīgais dzēriens jeb brandavīns. Agrāk, kara laikā, par dzimtenīti iedēvēja. Es arī tā godāju, kā mans vecaistēvs, tēvs to ir iesākuši," saka viņš.
Nostāsti vēstī, ka arī paradīzē pat eņģeļi brandavīnu nesmādējot. Tur to izbauda kā skaidra avota ūdens malku un nereibst. Tāpat uz mīļās labās zemītes stāvot, sievām kā krāsnīm svētkos no saldenās pudeles iepilināta maza liķiera čarka vai vīna glāze būs tikai kā zemeņoga lācim. Vaigos rozes ziedēs un prāts līksmos. Sapņu simbolikā grādīgais dzēriens nozīmē personības garīgi dvēselisko saturu, nevis alkoholu tā reālajā izpratnē. Liekas, tieši šis mistiskais noslēpums un spēks, kas snauž grādīgajos dzērienos, suģestē lauku cilvēku. Vilis piebilst, ka arī tā saucamajiem dāmu padzērieniem pamatā ir dzimtenīte. Grozies kā gribi, bet tā ir pirmajā vietā, pati galvenā. Arī Ieva taču ir taisīta no Ādama ribas, nevis otrādi.
Amats netop lamāts
Saviem vecākiem Vilis ir jaunākais sešu bērnu ģimenē. Tieši pastarītis ir mantojis vectēva prasmes jaunības eliksīra jeb dūšas uzpravītāja gatavošanā. Varbūt tāpēc, ka reiz vectēvs puspajokam izmetis: "Es tev rādīšu, kā dzimteni mīlēt!" Tomēr ar sentēvu padomu vien, protams, ir par maz. Vilis daudz lasa, pēta, eksperimentē, pats meistaro kandžas aparātus un uzpariktes liķieru, vīnu gatavošanai. Un galvenais – viņš pratis savā zemnieka sētā saglabāt ne tikai senās prasmes, bet arī ētiku alkohola gatavošanā, pasniegšanā, lietošanā. Vilis ir domājis, kam nodot savu māku. "Tādam es gribētu savas prasmes nodot, kas mantu gatavotu nevis ikdienas lietošanai, bet godiem. Bet tādam, kas tikai stumtu un laistu pa kreisi, – nē!" saka viņš.
Par to, ka mājās gatavo alkoholu, Vilim pārmetumus nav bijis jādzird. "Redz", ikdienā es neandelējos. Pašu vajadzībai, jā, man vienmēr mājās ir manta. Veikalā es nepērku. Tas ir rets gadījums. Ja nu ciemos nāk ar veikala trauku," stāsta Vilis. Gadoties reizēm, ka nakts stundā padzērāji pie viņa namdurvīm dauzoties kā vējš gar stūriem un gaidot kā velns uz dvēseli. Velti! "Cik gudri pie manis ieradīsies, tik gudri aizies. Netirgojos. Vienīgi – bērēm vecākā gadagājuma ļaudīm neatsaku. Ja mani sarunā, ja man tik tiešām mājās manta ir, jo mantai vajag arī izstāvēties, tad es par lētu naudu atdodu. Bērēs gods ir jāparāda. Bet citos gadījumos... ir bijis, ka mani naktī divos pieceļ... tikai naktsmieru man iztraucē. Aiziet tukšā. Apkārtējie to zina," saka Vilis.
Vilis jau 30 gadu regulāri mājas apstākļos pašu vajadzībai – svinamiem gadījumiem – gatavo kandžu. Septīto gadu viņš sarūpē uz tās bāzes gatavotus liķierīšus tradicionālajam bazāram Stāmerienā, kas septembra pirmajā sestdienā notiek Gulbenes–Alūksnes Bānīša svētku laikā. Viņa sapnis ir reiz šajā bazārā prezentēt ko īpašu – dievišķo dzērienu šampanieti. Tā recepte Vilim mantota no vectēva, kas pratis dzirkstošo pļāpūdeni uzburt no rabarberu sulas.
Kas ir psihoterapeits?
"Ja tu diendienā savā zemnieku saimniecībā noņemies mēnešus četrus piecus no vietas, ja tu netiec no mājas ārā un ir tikai ikdienas solis savā sētā, tad visas dienas ir vienādas. Un tomēr vīriem reizēm vajag atslēgties no sadzīves. Uz vienu momentu, kad ir svētki, kad ir brīvs brīdis. Tad es saku... ir jāpaņem uz krūts! Niknīgo paņemu, pie viesību galda pasēžu, pēc tam liekos uz auss, otrā dienā man piecos jāceļas, jāstrādā fizisks darbs, un – nav ne vainas. Un no rīta atmosties – esi cits cilvēks. Un sāc ikdienas soli no gala. Uz tā pastāv lauki. Bet, ja būšu pasēdējis pie veikala šņabja pudeles, tad man otrā dienā ir jāsalāpās vai jāmeklē zāles, lai galva nesāp un rokas nedreb. Nav gadījies garšot veikala konjakus, kas maksā 70 latu, 100 latu un vairāk. Bet tagad, neatkarības laikā, tautai plaši pieejamie alkoholiskie dzērieni, kas ir veikalu plauktos, neņemiet ļaunā, bet... netiek citādi dēvēti kā par krutkām. Krievu laikos bija graudu šņabis, un tas bija solīds. Tomēr bija tīrāka manta! Bet jauno laiku veikala šņabis... paņem 150 gramu uz krūts un otrā dienā nezini, kur likties. Toties no dzimtenītes es neesmu piedzīvojis," saka viņš.
Vai, dzimtenīti dzerot, var nodzerties, var saindēties un nomirt? Vilis par to tikai smaida ūsā: "No jebkura alkohola var atstiept kājas. Vajag mācēt dzert. Nevajag būt lopam. Jādzer ir ar baudu un ar garšu. Un... no 100 gramiem, kā saka, vēl neviens nav nodzēries. Un nevajag ikdienā lietot. Vajag svētkos. Tādā veidā. Nodzerties... no ūdens arī var nodzerties! Izdzeriet septiņus spaiņus ūdens, un arī uz kājām nevarēsiet nostāvēt! Arī tāds teiciens ir!"
Ar smaidu sejā Vilis pavisam nopietni raksturo dzimtenītes ārstnieciskās īpašības: "Paātrina asinsriti normas robežās. Paceļ tonusu jeb aktivitāti. Cilvēks kļūst kustīgāks. Jautrību rada. Dažam skumjas. Tas izriet no situācijas. Ja ir liels uztraukums, stress, arī tad dzimtenīte palīdz. Nomierina. Tikai jālieto mazās dozās. Jebkurš alkohols nomierina nelielās devās. Es nerunāju par surogātiem, par nezināmas izcelsmes spirtiem. Nerunāju par liķieriem, kas nopērkami veikalos. Lai mani atvaino, bet tie nav liķieri! Tur viss ir ķīmisks – krāsviela, garšviela, spirts un vēl nezināmas izcelsmes ūdens. Lai arī saka, ka tas ir avotu ūdens... Lai atvaino mani! Tas tā nav. Taču par savu gatavoto dzimtenīti esmu drošs. No tās nevienam nekas slikts nenotiks."
Pamatā avota ūdens...
Vilis saka, ka šī ir bijusi bulu vasara, sautīga, tā pat ūdeni saskādējusi. Jāpaļaujas vienīgi uz tautas ticējumu, ka sausais gads slapjam sēklu dod. "Sausā vasara ietekmējusi ūdens kvalitāti. Alkoholam pamatā taču ir avota ūdens. Šovasar ar to bija švaki. Nācās pamēģināt smelt no dziļurbuma. Neder. Klāt ir daudz kaļķa vai metālisko vielu. Tas momentā atspoguļojas. Arī garšas niansītes savas dod ūdens. Pat destilātā," skaidro viņš. Alkohola gatavošanai – jo dzidrāks ir ūdens, jo labāk.
Uz ātru roku Vilis neko nedara. Vajag pacietību un talantu, pat muzikālo dzirdi. Varot brandavīna gatavošanu sasteigt nedēļas laikā, bet, lai manta iznāktu patiesi laba, vajagot aptuveni trīs līdz sešus mēnešus. "Raudzēšanas process ilgst apmēram mēnesi, pēc tam ir nostādināšanas process. Nosēstas, tad nolej no virsas tīru mantu nost. Vēlreiz sēdina. Divas reizes jādzen cauri, tad dabū tīrāku spirtu. Un tad vēl to sēdina jeb dzidrina. Dzimtenīti kad taisi.... pirmais litrs, pusotra litra nāk ar 70 grādu stiprumu. Pēc tam intensīvi grādi paliek mazāki. Pirmais nāk gaisīgais spirts, tas nav diezin ko veselīgs. Vidusslānis – tas ir vislabākais. Visbeidzot nāk smagi grimstošie spirti," stāsta Vilis. Alkohola tapšanas procesam visu laiku jāseko līdzi. "Ir jāfiksē darbība, kāda notiek: kāda ir puta virsū, kas notiek, kad sāk sēsties, kad filtrēt vajag," stāsta Vilis.
Uzticas ugunij un sev
Pārbauda dzimtenītes kvalitāti ar uguni. Ja perfekti deg, tad mantai ir aptuveni 50 grādu stiprums. "Ja tas šķidrums ir jāuzsilda, lai aizdegtu, manta nav lietojama. Ir fūzels," stāsta Vilis. Viņš pats degustē savu gatavoto alkoholu. "Vajag tikai uzlikt uz mēles virsū un pa muti iztrīt tā kā eļļu. Tad jūt visas garšas. Visas nianses. Degustēt vienā dienā var tikai vienu šķirni un ne vairāk par 25 gramiem. Ja ieņemsi 100 gramu, tā vairs nebūs degustēšana," smej lietpratējs.
Brandavīnu Vilis brūvē galvenokārt no laucinieka otrās maizes – no kartupeļa. Kilograms kartupeļu ir pret litru dzimtenītes, neskaitot cukuru. Ir gatavots sīvais arī no graudiem. Vienīgā oga, ko varētu izmantot kandžas ieguvei, pēc Viļa domām, ir vīnoga.
"Lai mājas apstākļos gatavotu liķierus, vīnus, man vajag visgrādīgāko kandžu. Esot mēģinājis liķierus un vīnus ar sulām šķaidīt, bet tās nesēstas, sit duļķi iekšā, tas nekur nederot. Vajag dzidru mantu. "Man mājās vēl gatavojas upeņu vīns. Nesēdās. Gads ir apkārt, bet nav riktīgi nosēdies, lai es viņu varētu celt viesiem galdā," saka Vilis. Vīniem, lai tie būtu lietojami, vajagot nostāvēties apmēram gadu līdz trim gadiem. "Jo ilgāk izturēsi, jo labāk ir. Ir ogas vai augļi, no kuriem taisīti vīni nav ilgi glabājami. Ir tādi, kas jānotērē divu gadu laikā. Viens no tiem ir ābolu vīns. To nevar ilgi glabāt. Savukārt, lai upeņu vīnu glabātu ilgāk, ir savas nianses. Vīns krāsu maina. Taču, kopumā runājot, jo ilgāk vīnu iztur, jo labāk ir," stāsta lietpratējs. n
* Kandžas sinonīmi (no vārdnīcām): dzimtenīte, fūzelis, grāvju vaimanas, krūmu vaimanas, ļerga, ļurļaks, mēnesnīca, mežmalas, nopūtas, sievu vaimanas, niknīgais.
***
VIZĪTKARTE
Vārds, uzvārds: Vilis Kļaviņš
Vecums, horoskopa zīme: 8. oktobrī palika apaļi 50 gadi; pēc horoskopa – Svari
Dzīvesvieta: Stāmerienā dzīvo jau 45 gadus
Izglītība, nodarbošanās: vidējā izglītība; zemnieks
Ģimenes stāvoklis: precējies ar savu Mariju jau 28 gadus, ir trīs kopīgi pieauguši bērni – Aija, Gaitis un Līga
Reliģija: jau trešo gadu pieder Stāmerienas pareizticīgo draudzei; tūristiem ir gids baznīcā un tās apkārtnē
Hobijs: grādīgo dzērienu gatavošana mājas apstākļos; darbošanās vietējā amatierteātrī
Tā lūk... Vienkārši un skaidri. Patiesi. Pārbaudīti. Vārdi...
|
