Dzeja

Bet vēl grūtāk būs rīt... Kad Tu nepiestāsi ceļgalā un neienāksi pastiept savu raupjo, sastrādāto, bet tik silto roku... Kaimiņš, draugs un vedējtēvs... Trīs parasti vārdi. Bet cik tie kļūst mums svarīgi, kad Tevis vairs nav, Gunār!

Vēl vakar Tu man sacīji:
laiks kandžu, Jonja, dzīt!
Jo šoruden mums āboli
kā graudi zemē krīt

Joprojām dārzā āboli
uz zemes guļ kā sniegs,
Tik Tevi skāris šovakar
ir nebūtības miegs

Priekos, bēdās, ikdienā -
sauc Tevi jauns vai vecs:
mūs vienmēr visus balstīja
Tavs platais drauga plecs

Tagad šķir mūs mūžība
un Skultes baltā smilts
taču acu priekšā vēl
Tavs skatiens tuvs un silts

Sev nevaru es iestāstīt,
ka Tevis nebūs rīt,
kaut savām acīm redzu es,
kā smilts Tev kapā krīt

Nav balta lapa kapakmens,
bet raudot rakstu kluss:
Viņš neguļ Skultes smiltājā.
Viņš mūsu sirdīs dus...

2009. gada 17. septembrī. Savas māmuļas vārda dienā un dienā,
kad guldīja Skultes smiltājā Tevi, mans draugs...

Komentāri

Pievienot jaunu

Rakstīt komentāru

Vārds: E-pasts:   Virsraksts:     Lūdzu ievadiet apstiprinājuma kodu, ko redzat attēlā.

Autors  - Gribētos vēl piebilst... |213.175.125.xxx |D-m-Y H:i:s Kad pēc bēru mielasta pārrados Rīgā, biki vēl iešņaboju un sajutu, ka kaut kas ir jāuzraksta... Kaut ko sāku...taču...smaga bij diena! Gāju gulēt... Kad pamodos, rindiņas jau bij gatavas...tik jāsaliek uz papīra... Tā lūk! Zemapziņai liels spēks! Atbildēt 0 0

Powered by !JoomlaComment 4.0 beta2